Serbija un ... 2009

Ilgi lolotais ceļojums nu ir galā, un ir patiesi liels gandarījums, ka viss iecerētais mums izdevās! Apskatījām un pabijām tik daudz pasakainās un saulainās vietās. Šajā braucienā TDA Zīle savu dejotprasmi varēja demonstrēt Serbijas festivālā PIROT 2009, kas vienoja vairākas valstis no visas pasaules! Lai arī šī brauciena organizēšanas laikā bija milzumdaudz risināmu problēmu, gribētos teikt, ka grūtības rada cilvēkā spējas tās pārvarēt, un pateicoties vairāku cilvēku neatlaidībai, uzstājībai, mērķtiecībai un gribai, brauciens notika! Domāju, ka visi šobrīd vēlētos viņiem teikt milzīgu PALDIES!!!! "Ceļot – tas nozīmē dzīvot mūžīgi!" (M.Zālīte) Ceļojuma starts bija Ķekavas Kultūras nams, 10.augusta vakars. Apkārt valdīja neliels uztraukums, atvadīšanās, iekārtošanās. Jaunie un jaukie šoferīši liecināja par to, ka ar braukšanu un gala mērķu sasniegšanu laikus, būs viss kārtībā! Tālāk mūsu ceļš veda cauri Lietuvai, Poliju izbraucām nemanot, šķērsojām Čehiju un iebraucām Slovākijā! Veicu pirmos soļus grupas saliedēšanai sadalot „slepenos draudziņus”, par kuriem visa ceļojuma laikā bija jārūpējas, jāizrāda sava labvēlība un palīdzība! Jau pirmajās pieturvietās bija vērojama dejotāju labvēlīgā izturēšanās pret konkrētiem cilvēkiem!

11.augustā ieradāmies pirmajās naktsmājās ārpus autobusa - Slovākijā, viesu mājā "Selčianka" (pie pilsētiņas Banska Bystrica). Kalnu gaiss, miers, viesmīlīga uzņemšana un fantastisks skats – veldze dvēselei, kas lika aizdomāties par atkalatgriešanos šeit ziemas sezonā, kad varēs izbaudīt ziemas priekus. Pirms pusdienām, ar spēles palīdzību, iepazināmies vēl tuvāk – šoreiz ar pašaprakstu trijos teikumos, pēc kura bija jāsazīmē par kuru personu tas ir teikts! Izvērtās jautrs pasākums! Pusdienas par 5EUR bija ļoti garšīgas (zupiņa, otrais ar vistiņu un sēnītēm, auglīšiem, minerālūdeni). Pēc neilgas pauzītes, sekoja mūsu pirmais mēģinājums kalnu ielenkumā, pašā ceļa vidū! Skanot Uguntiņas mūzikai, pārskrēja skudriņas – kalni, atbalss..... sajūtas vienreizējas.

Vakarā bija pirmais kopējais vakars ar pašu sarūpēto ēdamo. Un, kā jau pie latviešiem pieņemts, ēdamā un dzeramā netrūka! Mūzika, dejas, bučošanās spēle (kurš ātrāk divu dienu garumā slepus nobučos savu izvilkto cilvēku), mēmais šovs un spēles pa apli. Pēc nelielas divu cilvēku saskriešanās un deguntiņa sasišanas, pārgājām uz mierīgākām spēlēm kā UNO, Labirints, Domino! Nākamais mūsu pieturpunkts bija Ungārijas galvaspilsēta Budapešta (1873.g.). Pilsēta ir tikusi izpostīta 31 reizi tās pastāvēšanas laikā, taču ar katru atjaunošanas reizi tā ir kļuvusi arvien skaistāka. Budapeštai un apkārtnei ap Donavas vidusteci ir vairākas sejas: Budas puse upes rietumos ir pauguraina ar neliela augstuma kalniem, savukārt Peštas puse upes austrumos ir pilnīgi līdzena. Šodien Budapeštā ir 1.8 milj. iedzīvotāju, un tā ir valsts ekonomiskais un politiskais centrs. Lai arī apskatei tika dots pavisam nedaudz laika, pirmos iespaidus par pilsētu ieguvām. Raksturojošie vārdi: Zaļā Donava, tilti, kuģīši kā prāmji, smaciņas tuneļos, haotisms, skats uz centru, mc’donalds, bezmaksas internets, tirgus, drūmums, Budas pilskalns, parlamenta ēka... Turpinot ceļu un šķērsojot Serbijas robežu, iegūstam pirmo zīmogu pasēs. Tuvojoties Belgradai, visi pieplaka pie loga, jo apkārt valdīja kara atstātās pēdas, netīrība, klusums, sajutāmies neomulīgi...... Pati Belgrada bija kontrastaina – sagrautais mijas ar jaunceltnēm un attīsību. Belgrada ir pilsēta Serbijas ziemeļos pie Savas ietekas Donavā. Valsts galvaspilsēta un galvenais politiskais, ekonomiskais un kultūras centrs. Kopš mūsu ēras sākuma, Belgradai ir uzbrukts 54 reizes – vidēji reizi 37 gados. Serbi nemīl runāt par karu, bet, ja runā, tad sauc to par bombardēšanu, ne karu. Daži vārdi, ko laika gaitā Serbijā arī izmantojām, ir labdien – zdrava, paldies – hvala! Galvenais ēdiens serbiem esot gaļa un gaļa, ko vēlāk arī paši izbaudām. Te sviestu lieto maz, biezpienu vispār nepazīst. Toties kaimaks ir vislielākā cieņā (garšo kā vecs biezpiens).serbijā ļoti iecienīts ir arī medus, ko stingri iedala pēc tā, no kāda auga ievākts. Mājiniekiem atvedu akāciju medu ar vīģēm, riekstiem un jāsaka bija tīri gards. Nevar nepieminēt rakiju – augļu degvīns, ko Serbijā gatavo galvenokārt no plūmēm un sauc par šļivovicu. Dzērienu gatavo katrā lauku saimniecībā un nostādina mucās tāpat kā konjaku. Serbi joko, ka ciemiņš var izdzert četras glāzītes rakijas (pa 30g):  Pirmā glāzīte – esat laipni gaidīti;  Otrā glāzīte – jūs atnācāt ar divām kājām;  Trešā glāzīte – metam krustu ar trim pirkstiem;  Bet, ja izdzersiet ceturto glāzīti – aiziesiet četrām.

Nedaudz ar nokavēšanos, ierodamies Belgradas Hostelī TiS, piereģistrējām pases (piesardzība, uzraudzība, kontrole), nobaudījām vakariņas, iekārtojāmies un lasījām pamācības kā jāuzvedas tualetēs un dušās – īstenībā bijām tādi ieturētāki, klusāki; iespējams iepriekšējo zināšanu iespaidā. No rīta bija agrās brokastis un mūsu ceļš turpinājās – nu jau uz galveno ceļojuma galamērķi Serbijā – International Folklore festival PIROT 2009!

Ieradāmies viesnīcā "Pirot" precīzi un viesnīcas uzņemšanā tika piedāvāts iemalkot pirmo rakija glāzīti! Tā vien šķita, ka te neviens nekur nesteidzas, bet vienalga viss notika. Vēlāk saņēmām uzslavas par mūsu grupas precizitāti un organizētību visos jautājumos. Jau pirmajos šeit pavadītajos mirkļos, nācās secināt, ka četras dienas pavadīsim vienos dūmu mutuļos un svaiga gaisa trūkumā, jo te bija atļauts smēķēt VISUR un neviens nekautrējās to izmantot. Pat brokastis sākās ar dūmu malku! Iekārtojāmies istabiņās pa 3-4 cilvēki. Istabiņās varējām baudīt jaukus skatus uz pilsētu. Bijām izmētāti pa dažādiem stāviem, pat ne blakus numuriņos. Viss te likās kā pie mums pirms 15-20 gadiem, pat tualetes papīrs vecais labais pelēkais, krītoši griesti dušā, tīri, bet pavisam izdiluši dvieļi un gultasveļa! Lifts bez durvīm un ik pa laikam lūztošs. Pusdienas tika pasniegtas lēni un gausi (un tā visas četras dieniņas), bez steigas, bet ar glanci (ja neņem vērā netīros traukus, lūpu nospiedumus uz glāzēm un šķībos darbarīkus). Pārsvarā tika pasniegta gaļa dažādos veidos ar nedaudz piedevām, kāpostu salātiem, makaronu buljonzupiņu un arbūza šķēlīti. Pēcpusdienā bija pirmais mēģinājums, kam sekoja gājiens un koncerts. Gājiens ilga nepilnu stundu pa Pirot ieliņām, ik pa laiciņam izdejojot "Audēju", "Krakovjaka" vai "Smuks puisītis" soļus, kas apkārtējiem lika atplaukt priekpilnā smaidā un saņemam vētrainus aplausus.

Vakarā jau bija pirmais - Atklāšanas koncerts ar visu dalībvalstu iepazīstināšanu: Latvija, Turcija, Grieķija, Ukraina, Spānija (baski), Bulgārija un pati Serbija. Kolektīvu dejas fantastiskas... Laiks paskrēja nemanot, jo grupas dejoja ļoti dažādas un interesantas dejas. Mūsu uznāciens bija pēc spāņiem un dejojām tikai vienu deju "Es mācēju danci vest". No sirds un smaidīgi, bet nedaudz uztraukušies – ļoti gribējās atstāt labu pirmo iespaidu! Mūsu delegācijai bija deleģēts grupas kurators: jauks un simpātisks serbu puisis vārdā Stefans! Mums tika izdalīti krekliņi ar festivāla simboliku. Tie bija jānēsā, ejot ārpus viesnīcas teritorijas, lai nevajadzētu nēsāt līdzi pasi!!! Tas bija mūsu drošībai, atpazīstamībai un piederībai! Pēc vēlajām vakariņām, sekoja dejas grieķu, turku mūzikas ritmos. Vienveidīgi soļi, ko atkārto daudzkārtīgi – dejotāja izturības pārbaude! Šo mūziku un dejas varējām izbaudīt visu četru dienu garumā ik uz soļa! Jau pirmajā vakarā pamanījām pastiprināto interesi par mums. Smaidi, zibspuldzes, komplimenti!!! Nākamajā pasākuma dieniņā mūsu prezidentei Gitiņai bija ļoti svarīgs uzdevums – jāsniedz intervijas divās radiostacijās (vienā no tām tika gatavota informācija BBC) un tiešraide TV. Tika jautāts par to ko vēlamies pateikt ar savām dejām, kostīmiem un par to kā ekonomiskā krīze ietekmē Latvijas kultūru un dzīvi Latvijā. Uzzinājām, ka, izņemot mūsu kolektīvu, visu delegāciju dalība šajā festivālā tika apmaksāta no valsts. Pusdienlaikā pēc mēģinājuma, bija dots brīvais laiks, ko izmantojām vietējā tirgus un citu objektu apskatei. Dārzeņi (pipari, pipari, pipari), garšvielas, medus, drēbes, augļi – sajutos tā it kā no jauna iepazītu, kas ir melone un arbūzs! Vakara koncertā dejojām "Maģo danci" un "Rucavieti", "Sasala jūriņa", "Ludzu", "Slotu pa trim" un "Krakovjaku". Viss noritētu jauki un skaisti, ja otrajā daļā serbi nesamainītu mūziku vietām, bet apķērīgu dejotāju tik viegli jau nesamulsinās un pielāgojāmies situācijai godam!!!

Pēc kārtējām vēlajām vakariņām, izvērtās jautrs un interesants pasākums. Vakara laikā iepazinos ar turku delegācijas vadītāju un vēl dažiem pārstāvjiem, bet laiks skrēja nemanot un oficiālais vakara pasākums beidzās. Tā nu saorganizējās kopēja tautu sadraudzības disenīte visiem pazīstamajos ritmos viesnīcas 6.stāvā ar karstasinīgām dejām, skaļiem smiekliem un sarunām! Tanī vakarā uzklausījām komplimentus par labu dejošanu un latviešu izskatu ne tikai no vīriešiem puses, bet arī no jaunajām turku meitenēm! Tusiņā bija ļoti daudz cilvēku. Sirsnīgs paldies par sapratni visiem tiem, kas tajā dienā gribēja atpūsties un pavadīt vakaru mierīgos ritmos!!! Trešās dienas rīts jau bija ar platākiem smaidiem un draudzīgāku sasveicināšanos. Nevaru nepieminēt, ka brokastis kā vienmēr sākās ar cigarešu dūmu mutuli...... Šodien bija paredzēta Pirot ezera apskate – izveidojies 1963.gadā, kad lielu lietusgāžu rezultātā, no kalna tika noslidināts vesels ciematiņš, kas pašreiz tiek atjaunots. Skats vienreizējs, namiņi kalnā, aura, vienreizējs skats, zaļganzils un dzidrs ūdens, pelde – veldzējoša!

Pēcpusdienā atkal mēģinājums. Tikai šoreiz uz skatuves, kas nebija prāta darbs 40C, jo visi bija cauri slapji un vieglā reibonī, bet vēlme nodejot labāk diktēja savus noteikumus! Sekoja gājiens un koncerts, kurā dejojām "Cielaviņu", "Latgales kāzu polku", "Diždanci" un "Rotaļu ar slotu". Jāuzteic papildus dejotājs – mūsu šoferītis Raivis, kas nodejoja godam un šobrīd gaidām viņa pievienošanos kolektīvam jaunajā sezonā. Pēc vakariņām, kā vienmēr sekoja kārtējais vakars ar turku un grieķu dejām. Šoreiz jau zinot mūsu varēšanu, tikām ierauti aiz rokas šajās dejās un vienīgais veids kā nedaudz atpūsties, bija doties uz istabiņām. Arī šis vakars bija izdevies un latviešu delegācijas pārstāvji izbaudīja naksnīgo Pirot apmeklējot vietējās kafejnīcas (kokteilīši par nieka 0.70LVL), apskatot parku un apmācot cittautiešus tusēties Zīliskā garā. Ir pēdējais rīts šajā viesmīlīgajā festivālā. Tā kā laiks solījās būt lietains, izpalika vietējā baseina apmeklēšana un laiku izmantojam vietējā cietokšņa apskatei un suvenīru iegādei. Šī vakara koncerts bija noslēdzošais, tādēļ mēģinājām rūpīgāk. Noskaņojums bija ļoti labs, pat pacilāts. Apkārt valdīja draudzīga gaisotne. Gājiens šoreiz likās raits un interesants. Pirms koncerta, uzmanība kā vienmēr bija liela un zibspuldzes iemirdzējās visu laiku. Vislielāko interesi izraisīja augstie kroņi, pilnie tērpi ar villainēm, kā arī Gitiņas un Kristīnes žilbinošie smaidi. Šo dienu laikā sajutām, ka ir izveidojies fanu pulciņš, kas braši gavilēja, kad uzstājāmies. Gitiņa sniedza interviju TV un tad jau ieslēdzās prožektori, kas izgaismoja betonēto stadiona estrādi ar skatuvi viducī, sēkliņu un cukurvates vīriņi jau bija gatavībā, ieslēdzās ievadmūzika un koncerts varēja sākties! Serbi stadionā sēdēja brīvi, nepiespiesti, ēda un smēķēja uz vietas un miskasti bija grūti atrast.... Tanī vakarā valstu delegācijas rādīja, ko nu var. Fantastiskie Ukrainas priekšnesumi, turku izturīgie ritmi un atraktīvā uzstāšanās, grieķu izturētība, spāņu vieglums, bulgāru jestrums, serbu ritmiskums un mūsu atraktivitāte kopā veidoja vienu veselu izrādi vairākos cēlienos! Dejojām "Es mācēju danci vest", "Maģo danci" un "Rucavieti", "Uguntiņu" un "Sasala jūriņa"! Noslēgumā vadītājiem tika pasniegti Atzinības raksti un krūkas no Serbijas, kā arī visiem tika veltīts salūts!!!! Tā kā bijām nolēmuši iekļaut papildus apskates objektus, tad izbaraukšanu paredzējām jau naktī nevis no rīta. Vakariņas paēdam tērpos, lai vēlāk varam pārģērbties kleitiņās un apmainīties ar suvenīriem. Šoreiz vakariņās pasniedza arī vīnu un alu. Atkal dejas un sveikšanas, informācijas apmaiņa un fočēšanās, kam sekoja atvadīšanās un citu valstu neizprotošie skati par to, ka pēdējo vakaru nepavadījām kopējās dejās, bet devāmies nakti pavadīt autobusā......

Rītu jau sagaidām Melnkalnē (Montenegro). Tā ir 13000 kvadrātnetrus maza un atrodas starp Bosniju un Albāniju pie Adrijas jūras. Dzīvo 600000 serbiski runājošu ļaužu. Ko redzēt te ir un mūsu pieturas punkts bija otrais dziļākais kanjons pasaulē – Taras upes kanjons! Dažviet 1300m vertikālas sienas, kalnu dzidrais ūdens, neskaitāmas krāces un ūdenskritumi, zilas debesis un spilgta dienvidu saule. Braucot autobusā, bija redzama liela daļa šī fenomena un te pat man jāsaka, ka serpentīnu izbaudīšana sasniedza kulmināciju! Tālāk mūsu ceļš veda caur Bosniju uz Horvātijas kūrortpilsētiņu Dubrovniku. Neskatoties uz to, ka šajā ceļa posmā radās nelieli sarežģijumi ar mūsu jauko, sarkano autobusiņu, palika laiks arī šīs Adrijas jūras piekrastes vecpilsētas apskatei. Un te es sapratu, ko nozīmē iemīlēties no pirmā acu skatiena.... Vecpilsēta, šauras ieliņas, glancēts bruģis, jūras krasts, jahtas, kuģīši, dārdzība, zemi namiņi, restorāniņi, izkārta veļa, baznīca, svaigs un silts gaiss – radās vēlme to visu ieskaut un paturēt atmiņā, pie tam grūti bija to ietvert foto kadrā..... Pēc pilsētas apskates, iebraucam atpakaļ Bosnijā, svētceļotāju ciematā Medugorje (Medžugorje), kur nakšņojām divas naktis kādā viesmīlīgā vietējā viesu mājā (ciematiņš sastāv tikai no tādām, jo tiek uzņemti svētceļnieki cauru gadu un šo māju mums ieteica šoferīši, kas šeit ir pabijuši jau vairākkārtīgi). Medugorje ir ciems Čitļukas rajonā Rietumhercegovinā, kas atrodas ne pārāk lielā, bet ļoti skaistā ielejā 200m virs jūras līmeņa starp kaļķakmens kalniem. Tā arī cēlies tās nosaukums, kas tulkojumā nozīmē: vieta starp kalniem. Nozīmīgākā vieta ir Križevaca (Krusta) kalns, kurp arī apņēmības pilni uzkāpt rīta agrumā devāmies. Medugorjes draudzes priesteris Bernandīns Molijans un draudzes locekļi uzbūvēja šeit krustu no dzelzbetona un tas ir 8.56m augsts. Uz tā viņi iegrieza vārdus – Jēzum Kristum, cilvēces Pestītājam kā ticības, mīlestības un cerības zīmi. Līdz krustam ved 16 lūgšanu vietas. Dodoties augšup kalnā, sākums bija daudzsološs, bet sasniedzot arvien jaunu un jaunu lūgšanu vietu, sapratām, ka nemaz tik viegli tas nav pat rūdītam dejotājam, kur nu vēl apkārt redzamajiem ticīgajam veca gada gājuma cilvēkam un tiem kas dodas augšup pa akmeņaino virsmu kailām kājām. Pa ceļam sastapām grupiņas ar mācītājiem, sirmgalvjiem un pat invalīdiem, dažs pat redzēja cilvēku, kas augšup devās uz ceļiem. Pie astotās lūgšanu vietas, daži nolēma neturpināt ceļu augšup. Parējie, ievekot elpu, sasniedzām Krusta kalna virsotni un tanī brīdī pārņēma tāds garīgs vieglums, plašums, neaprakstāmas sajūtas, neviļus domas aizklīda uz mājām..... Iedvesmojoši....

Nomazgājam putekļainās kājas un devāmies uz fantastisko Kravicas ūdenskritumu (Bosnija), kas ir uz Trebizatas upes 100m platumā un krīt no 25m augstuma. Veldzējāmies patiesi vēsajā ūdenī (nu gluži kā pie mums) un izbaudījām šo burvīgo dabas brīnumu. Viens no gaidītākajiem mirkļiem ceļojumā bija došanās uz Adrijas jūru. Apmeklējām Makarska pludmali Horvātijā! Tuvojoties pludmalei – skati bija fantastiski: stāvi krasti, dažādi kalni, jūra zila, zila. Iegādājāmies peldčībiņas, lai jūras melnie eži un akmeņi nesadzeltu kājas – un aiziet sāļajā, zilajā un caurspīdīgajā jūriņā! Ūdens un silta laika cienītājam – pilnīga svētlaime. Atpakaļceļā uz Medugorje, iebraucām Bosnijas (pieņemu ģimenes) restorāniņā, kur iepriekš pieteicām vakariņas ar grillētu jēra gaļiņu. Galds jau bija uzklāts un, mums ierodoties, tika servēts pēc īpašas taktikas, ko līdz galam neizpratu. Saimnieks neļāva pārbīdīt uzliktos traukus, lai nesajauktu sistēmu! Kolosāla gaļiņa, kartupeļi (beidzot latvietim pieņemamā daudzumā), tomāti, salātiņi , alus, vīns (vietējais), suliņas un saldajā arbūzs. Fantastiska atmosfēra un jauka pasēdēšana. Noslēgumā saimnieks piedāvāja iedzert pašbrūvēto alkoholu, kas smaržoja pēc spēcīgas kandžas. Pateicāmies saimniekam par fantastiskajām vakariņām un devāmies uz Medugorje, kur vēl paspējām izbaudīt šo naksnīgo ciematiņu ar suvenīru veikaliņiem. Tik daudz svētbilžu un krustiņu vienuviet nebiju vēl redzējusi. Lai gan bija jau pāri pulkst.22, viss bija atvērts, cilvēki laipni, smaidīgi, runātīgi un rosīgi. Visapkārt valdīja labestīga aura.... Izbraucot no Medugorjes, pie viesu nama saimnieces iegādājāmies ķiršu uzlējumu par 5Eur, un devāmies ceļā. Piestājām Trogirā ( uz pusotru stundiņu) – Horvātijas piejūras pilsētiņa. Karstums fantastisks, palmas, tirgus, jahtas, cietoksnis vai tā saucamais ‘’pilsētas box’’. Šīs pilsētiņas vēsturiskais centrs atrodas uz saliņas starp kontinentu un salu Ciovo. Kopš 1997.gada Trogira iekļauta pasaules kultūras sarakstos Unesco.

Turamākais mūsu ceļš veda uz Plitvices ezeriem. Parks, kuru 1979.g arī iekļāva Unesco pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ūdens virsmas parkā aizņem 217ha, meža platība – 22308ha. Mežiem apaugušajos kalnos slēpjas 16 lieli un mazi ezeri ar kristāldzidru ūdeni. Te nedrīkst ne peldēt, ne makšķerēt – tūristi te jūtas kā burvīgā pasakā, kuru nav skārusi cilvēka roka. Kārtējo reizi ceļojuma laikā sapratu, ka viss redzētais nav aptverams un iemūžināms, - tas jāredz un jāizjūt katram pašam. Novēlu visiem šīs neaprakstāmās sajūtas... Pārguruši devāmies ceļā, šķērsojām Horvātijas robežu un atgriezāmies Eiropas zonā – Slovēnijā. Ieradāmies jau pēc pusnakts, labākajā no viesnīcām visā ceļojuma laikā – Hotel Savica blakus Bledas ezeram. Bleda ir Slovēnijas populārākais kūrorts. Iekārtojāmies numuriņos pa divi cilvēki. Te bija TV, vannasistaba, balta gultasveļa, fēns, balkons... visas ekstras. Tā kā nenāca miegs, pāris cilvēki nolēmām izbaudīt naksnīgo Bledas ezeru. Tā viducī ir saliņa uz kuras atroda s Sv.Dievmātes baznīca, uz kuru ved garas trepes. Te atrodams vēlēšanās zvans, kuram ieskanoties ir iespēja iedomāties savu vēlēšanos. Uz saliņu var nokļūt ar slovēņu laivu, tā saukto plentu.

Pēdējais ceļojuma rīts kopā, sākās ar burvīgām un bagātīgām brokastīm, kurām sekoja neliels konflikts ar Slovēnijas vietējiem tūristiem, kas nespēja mūs novirzīt no patīkamā laika pavadīšanas pie Bledas ezera. Devāmies aplūkot ezeru, nu jau dienas gaismā un neviļus mūsu nelielā apskate izvērtās par ceļojumu apkārt tam!! Pa vidu veldzējāmies krāšņajā ezera ūdenī un atpūtinājām kājiņas vērojot brīnišķo dabu. Baznīca uz saliņas ir romantiska... neviļus lika pasapņot.... Mūsu spēki apejot lielo Bledas ezeru bija izsīkuši un nolēmām iestiprināties picērijā. Un tad jau mūsu ceļš veda uz autobusu un ceļu mājup! Beidzot mūsu latviskais gars ņēma virsroku un no sirds izdziedājāmies. Izbraucot cauri Austrijai, rīta pusē ieradāmies Varšavā, Polijā, kur autobusam vajadzēja stāvēt 9h. Tās pavadījām vai nu staigājot pa veikaliņiem, vai aizbraucot līdz pilsētas centram, vai vienkārši atpūšoties zālītē pie veikaliem. Pēcpusdienā aši sakāpām autobusā un veicām pēdējo pārbraucienu. Bija pienācis ilgi gaidītais ‘’slepeno draudziņu’’ atklāšanās mirklis. Varēja just, ka draudziņi darbojušies slepeni, mīļi un patiešām spējuši pārsteigt savējos. Par superslepeno draudziņu nominējām Agnesi, jo pārsteidzošā kārtā visi minēja viņu kā savu "slepeno draudziņu". Arī es no kolektīva saņēmu dāvaniņu- zilu zilonīti (nosaucu to ,protams, par Slepeno). Mājupceļš bija mierīgs un ap plkst.3 naktī ieradāmies Ķekavā, kur mūs sagaidīja Valmieras deju ieraksts uz lielā ekrāna, ko bija saorganizējis Dzintars ar draugiem. Arī Andiņa mūs sagaidīja ar stiprinošu dziru! Patīkami! Kopsavilkumā vēlos teikt, ka ceļojums tika pavadīts ļoti pozitīvā un pacilājošā gaisotnē, pilns jautrības un draudzības. Tika redzēts un piedzīvots ļoti daudz. Un to visu nevar un nevajag aprakstīt – tas jāpiedzīvo un jāsajūt katram pašam. Gribu nobeigt ar K.Skujenieka teikto, ka "ceļojums ir, pārbaudījums un izprieca vienlaikus. Pat, ja dabas ainavas vai pilsētu panorāmas tikai slīd gar acīm, jau cilvēka redze kļūst bagātāka. Ja par šo ainavu vai panorāmu uzzinām kaut ko vairāk, tad apziņā nogulstas iespaidi visam mūžam." Novēlu visiem ceļot un atgriezties! Ar mīlestību, Andra Jansone

Bildes no brauciena:
1.daļa
2.daļa