Kaza kāpa debesīs

Jauši vai nejauši, bet pēc decembra svētku trakumiem, janvāris un reizēm arī februāris ir tādi mazliet klusāki un mierīgāki mēneši. Arī Ķekavas kultūras namā mītošajiem amatiermākslas kolektīviem šis laiks tiek atvēlēts svarīgiem mēģinājumiem un radošām izpausmēm. Kad deju čības noautas, nošu mapes aizvērtas, adāmadatas noliktas un stelles apklusušas, var ļauties arī kopīgai atpūtai un jaukai kopā būšanai. Tā nu mēs visi – Ķekavas kultūras nama iemītnieki, piektdienas vakarā pulcējāmies, lai tā skaļi aizvadītu Zirgu un grandiozi sagaidītu Kazu, līdzi ņemot labu omu un mājas darbu.

Kā jau tas piedien gada sākumam, tad ir jāiesniedz dažādas atskaites. Un reglaments paliek reglaments. Vēsma tiek norīkota par galveno ziņnesi, un viņa nolasa „referātu” par tēmu – Kas? Kur? Kad? Kā? Cik?, un mums ir tā unikālā iespēja ielūkoties arī „jaunajā darba plānā”. Kad visi skaitļi un fakti sarindoti vajadzīgajos plauktos, ir iespēja uzzināt, ko tad sola "zvaigznes" un citi horoskopi. Rādās, ka tas Kazas gads būs gana  radošs un darbīgs, interesants un skanīgs, krāsains un balts, aizraujošs  un visādiem notikumiem bagāts. Vēl tikai konkursiņš ar jautājumiem par mūsu mājām, „Dievu ēdiens”, kuru bija sarūpējušas čaklās kultūras nama saimnieces, (klīst baumas, ka daži esot šo „Dievu ēdienu” baudījuši ar aizvērtām acīm un kaut ko vēlējušies. Tad jau dzīvosim, redzēsim, vai tās vēlmes būs piepildījušās!), un varēja sākties mājas darbu atrādīšanas skate.

„Kaza kāpa debesīs”- tāds tas mājas darbs. Jāatzīst, ka katrs kolektīvs bija rūpīgi gatavojies – aksesuāri, dziesmas, dejas, reps, lūgšanas, specefekti, radošums, pat kāpšana debesīs šī vārda vistiešākajā nozīmē, bet par visu vairāk pamatīga deva humora.  Arī mums, visai lielajai Zīlei, neiztikt bez kurioziem un pārpratumiem. Sākotnēji bijām iecerējuši nodejot lustīgo deju „Pieci vilki kazu rāja”. Repertuārā jau mums šī deja ir, tikai kaut kā pēdējā laikā nav sanācis to nodejot. Tad nu beidzot to varējām izdarīt, bet, vai tur tas aizejošais Zirgs pie vainas vai uzlecošā Kaza, tomēr kaut kas īsti nebija lāgā. Deja iesākās tā, kā tai būtu jāiesākās, bet brīdī, kad uz skatuves jāparādās „kazai” (dejas solistei) ar piekto vilku, sazin no kurienes uzradās Teletūbiji, Saulītes, Vēderdejotāji. Kaut kāda mistika! Un tikai tad, kad Līga palika pavisam dusmīga, uz skatuves beidzot parādījās kaziņas, daudz kaziņu. Kad nav, tad nav, un kad, ir, tad birst kā no pārpilnības raga. Bet tā jau reizēm notiek Zīlē un Ķekavas kultūras namā.

Šis bija varen jauks un lustīgs vakars, centušies bija visi, un mēs no sirds sakām Paldies Vēsmai, Mārai, Dainim, Elgai un visiem citiem rūķīšiem par tām rūpēm, sirds siltumu, atbalstu, uzslavām, palīdzību, ko saņemam gan svētkos, gan ikdienā. Mēs esam priecīgi, ka mums ir savs namiņš, kur jūtamies kā mājās, ka mums ir vieta, kur mūs vienmēr kāds gaida, ka mums ir savas telpas, kur darboties, mēģināt, mācīties, koncertēt un satikties.

Foto pie raksta: Kristaps Kļaviņš

Pasākums BILDĒS