TDA Zīle un draugi dodas uz Maķedoniju

11.augusta vakarā pie Ķekavas kultūras nama bija vērojama svētdienai neierasta rosība. Kā izrādās - TDA Zīle un draugi  posās ceļā uz starptautisko deju festivālu  Maķedonijā.  Pavadītāju ceļa vārdi un rūpes, Zīles meiteņu (šoreiz mājās palikušo) dziesma un ciema kukulis nebaltām dienām, tautas tērpi sakarināti, vainagi salikti kastē un lielās ceļojuma somas iekrāmētas. Pirms kāpšanas autobusā, sastājāmies aplītī, saskaitījāmies un ieguvām personīgo cipariņu visam braucienam. Līdz ar numuru iegūšanu, tiek noskaidrots, kurš  veidos  piezīmes par attiecīgo ceļojuma dienu. Ak, jā – mūsu vadītājai 10.augustā bija Porcelāna kāzu jubileja. Tāpēc šim notikumam par godu, Vitiņa lūdza visas neprecētās dāmas sastāties vienuviet, un meta īpaši šim notikumam sagatavotu ziedu pušķi.  Īpašais  pušķis noķerts, vēl tikai uzsaucām „jaunajam pārim” ar divdesmit gadu stāžu „RŪGTS”, un 11 dienu ceļojums ar dziesmām un dejām, kalniem un lejām, upēm un jūru, smiekliem un piedzīvojumiem, pilsētām un lielceļiem  cauri 14 valstīm varēja sākties.  

Tu, mīļo lasītāj, pagatavo smaržīgu piparmētru tēju, paņem kādu kārumiņu un iekārtojies ērtāk! Lasāmvielas būs daudz!

 

TDA Zīle ceļojuma pirmā diena. Iespaidos dalās Andra S.

 

Ap plkst 6.00 autobuss sāka mosties. Bijām Polijas vidienē. Noskaņojuma gamma bija plaša un niansēta. Daži, pateicoties iepriekšējās nakts svinībām busā un skanīgajām dziesmām, bija diezgan nospiestā garastāvoklī, tomēr vairums jutās labi un lieliski.

Ārā spīdēja saule -ap 30 grādu,  un saņemam  informāciju, ka Ķekavā ir +15 grādi un līst lietus. Tas gan iepriecināja, gan skumdināja.

Ceļš līdz Košicei (pirmā nakšņošanas vieta Slovākijā) pienāca ātri - ik pa brīdim piestājot benzīntankos, veidojot rindas pie attiecīgiem iestādījumiem un autobusā režisējot kārtējo sēriju TV raidījumam „Mūsdienu Latvijas garša” par tēmu „ sausā Latvijas zupa”.

Košice mūs sagaidīja ar skaistu vecpilsētu un mazām ieliņām, kurās autobusu  neviens līdz šim  nebija mēģinājis apgriezt, bet mūsu  šoferīši to izdarīja un izpelnījas neviltotu apbrīnu un aplausus no Zīles dejotājiem un vietējiem skatītājiem, kuri vēroja šo meistarstiķi.

Iekārtošanās viesnīcā „Penzion Platz” izvērtās par lielu notikumu visiem grupas dalībniekiem, jo viesnīcas saimnieki bija apņēmušies 25 viesnīcas istabiņās izmitināt 37 mūsu grupas dalībniekus.

Dažs šo procesu nosauca pat par Krievu ruleti vai Laimes ratu. Un piepildījās sen zināms citāts no Bībeles: „Tie pirmie būs tie pēdējie un pēdējie būs pirmie”.  Meitenes, kurām tika piecvietīgs numuriņš (par kuru sākotnēji prieks un sajūsma netika izrādīta) bija veiksminieces, jo tas izrādījās aptuveni 100 kvadrātmetru liels prezidenta apartaments ar plašu viesistabu un citām ekstrām. Otrs labākais numuriņš  tika Tīģeru ģimenei, kurai tika penthaus ar vannas istabu dažu labu numuriņu lielumā. Lielie gaviļnieki, kuri bija izmitināti pa divi un sākotnēji tika uzskatīti par īsteniem veiksminiekiem, nakti pavadīja pie atvērtām durvīm vai guļot viesnīcas koridorā uz grīdas, jo logu vai citu ventilācijas iespēju šais numuriņos nebija.

Nedaudz saguruši pēc dienas ceļojuma un emocionālās iekārtošanās viesnīcā, visi sadalījušies nelielās grupiņās izklīda Košices ielās, lai dotos apbrīnot pilsētas jaukumus, ik pa brīdim lielūkojoties Līgas īpaši sagatavotā ceļvedī. 

Muzikālā strūklaka, atklātie baseini, Sv. Elizabetes katedrāde ar baroka kāpnēm,  katakombām  un skatu torni virs baznīcas zvana, prezidenta vampīra pils, atrakciju parks, ielu muzikanti un nakts klubs „NON STOP HERNA” bija tikai daži no objektiem, kas sajūsmināja tūristus no Ķekavas.

Un lai nakts nebūtu jāpavada ar „sauso Latvijas zupu” vēderā, tika nogaršoti Slovākijas nacionālie ēdieni - Vepris ar knēdeļiem (varīta baltmaize cūkgaļa un štovēti  kaposti), mārrutki (zirga redīsi), kofola un lēts saldējums (0,40 EUR par bumbu).

 

13. augusts. Ceļojuma otrās dienas piezīmes veic Māris un Indra

Pamostamies Košices (Slovākijas) viesnīcā un pēc kopīgām angļu brokastīm dodamies jau atkal ceļā. Gar logu slīd pēdējās  Slovākijas ainavas, un tad jau atkal garas jo garas stundas. Aiz loga mūs vilina svelmainā Ungārija - saulespuķu, kukurūzas un arbūzu lauki… Nespējam noturēties un divi arbūzi nonāk arī Zīles krājumos.

Mazliet iestrēgstam uz Serbijas robežas, taču arī šeit viss veiksmīgi un dodamies tālāk. Ar katru kilometru svelme kļūst aizvien spēcīgāka, vietām deg izkaltusī zāle un viss pārējais ap to. Mēs veldzi tveram autobusā, klimats tur patiešām lielisks. Arī kolektīvais klimats tur visnotaļ draudzīgs - tiek izdabāts visu vēlmēm - noskatāmies gan latviešu klasisko kino, gan Enriko gaumes šausmenīti.

Jau vairākas dienas mūsu ceļojumā kā ļoti būtiska persona tiek pieminēta Svetlana. Un tad tas brīdis pienāk - mēs tuvojamies Belgradai un Svetlanai. Bet patiesībā visas mūsu domas ir par mūsu biedru Dīvu, kuram likteņa pirksts ir izkārtojis tā, ka viņš izbauda lidojumu uz Belgradu un pievienojas mums tur.

Tas brīdis ir klāt - ceļa malā mums māj Svetlana, sauc mūs par dārgajiem viesiem un mēs ieplūstam Belgradas vēstures līkločos. Caur autobusa logu vērojam jaunas, vecas, sašautas un arī sabombardētas ēkas. Ir tādi, kurus pārņem pārdomas - ko gan šie cilvēki ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Bet tad mūs ieved milzu katedrālē, kas tikai vēl top. Skaidrs ir viens - pēc pāris gadiem šeit ir vērts atgriezties.

Svetlana turpina savu stāstu un jau pāris reizes piemin un slavē labāko ēstuvi, taču mūsu acis meklē tikai vienu - mūsu Dīvu. Un tur nu viņš ir! Aplausi, ovācijas, prieks un kādu brīdi Svetlanu neviens vairs nedzird un neklausās.

Ekskursija turpinās un tā finišē jau pieminētajā ēstuvē. Daudziem jau pašā sākumā tā neizraisa sajūsmu, taču pēc ne pārāk svaigās gaļas un vēl dažiem atradumiem gaļas izstrādājumos, ēstuves un arī Svetlanas imidžs ir cietis. Diemžēl turpmākās dienās cieš arī daži ēstuves apmeklētāju vēderi.

Belgradas viesnīcā ierodamies pavisam vēlu. Ap autobusu snaikstās tumši puiši un nav saprotams, vai koferus un somas var izlaist no rokām, vai tie jātur stingri jo stingri. Viesnīcas recepcijā tiekam pie vēl viena nosaukuma - Žizel. Turpmāk šis nosaukums ir ar mums kopā visu ceļojuma laiku.

Pēc iekārtošanās viesnīcā, nelielās kompānijās dodamies Belgradas naksnīgajās ielās. Milzu izgaismotais cietoksnis pievilina visus - ik pa laikam Žizeles kompānijas satiekas - daži turpina ceļu kopā, daži romantiķi paliek sēžot uz cietokšņa mūra sienas, taču dažus ceļš aizved un ierauj neaizmirstamā salsas ballītē līdz rītam…

3.diena,  Sigita stāsta par piedzīvoto

Nez, kāds ir datums?
Rīts Belgradā. Ielas mitras. Zīlējam, vai tās ir mazgātas vai tomēr ir lijis lietus. Pēc rīta dušas dodamies uz brokastīm. Šķiet, ka dažus pārņēmusi bada sajūta. Kafija par atsevišķu maksu. Iekraujamies autobusā, daži ar šuvēju mērlenti steidz mērīt tā gabarītus ( jāpiebilst, ka 2.dienas uzdevums bija noskaidrot autobusa tilpumu, un te nu tika liktas lietā visdažādākās metodes - autobusa garums tika mērīts lakatu garumos, platums a4 papīra lapās, sprīžos, un tad lielā rēķināšana!). Saskaitāmies un dodamies ceļā.
Vitas dienas atziņa: tāpat kā Latgaliešu kāzu polkā nekad nezinām, kurš ar kuru būs kopā dejas noslēgumā, un  tagad arī  šajā ceļojumā un naktī ( Katrā viesnīcā mūs sagaida citādāks dalījums pa numuriņiem, un katrā reizē jauni kaimiņi smiley ). Klīst valodas, ka daži no ceļotājiem manījuši Pedagošku muzeju.
Sākas spēle " Slepenais draudziņš", kur jāveic slepeni, labi darbiņi draudziņa labā. Intriga ir sākusies - jau manāmi pirmie labie darbiņi un slepenās dāvaniņas - uz krēsla nolikta dzēriena pudelīte, sviestmaižu paciņa. Viss autobuss tiek skaļi informēts, ka Ingai P. patīk lavanda.
Tiek paziņoti 2.dienas uzdevuma rezultāti. Minējumi par autobusa tilpumu ir dažādi- sākot no 40 - 135 kubikmetriem. Pēc šoferu datiem pareizā atbilde esot  85, 8 kubikmetri, bet galīgā atbilde - 90, 4! Kad kaislības ap busa tilpuma izmēriem rimušas, saņemam nākamo uzdevumu - doti 5 teikumi latviešu valodā, un tiem ir jānoskaidro tulkojums un izruna maķedoniešu valodā. Līga pastāsta par Maķedonijas galvaspilsētu Skopji, par ievērojamiem apskates objektiem - strūklaka, Mātes Terēzes kults, pieminekļi, Kalē cietoksnis, tirgus, kurā varot nopirkt visu un tas esot otrs lielākais aiz Stambulas tirgus. Par Skopji uzzinām, ka 1963. gadā pilsētu noposta liela zemestrīce, pēc kuras tā tiek būvēta kā no jauna ar mērķi 2014.gadā iegūt konkrētu pilsētas seju. Dīvs mūs brīdina par maķedoniešu tieksmi būt par žuļikiem. "Īsas pamācības mīlēšanā" pavadījumā tiek noskaidrotas attiecības ar "Duraku", "Zolīti", "Aliasu". "Sausās" zupiņpusdienas autobusā. Enriko ar baudu strebj no trauciņa zupu un nosaka : "Citādāk jau nevar zināt, ka tā ir zupa!"


No rīta ainava aiz loga pasakaini skaista, un tā top aizvien krāšņāka - Balkānu nogāzes, dekoratīvi namiņi ar sarkaniem jumtiem. Šķērsojam Serbijas - Maķedonijas robežu. Līdz šīs dienas naktsmāju pilsētai atlikuši vien 30 km. Piebraucot pie viesnīcas, termometra stabiņš rāda +43!
Vakars pilsētas centrā. Secinām, ka Skopje ir kontrastu pilsēta. Klīstam pa monumentālajām skulptūru galerijām, vērojam grandiozo būvniecību, skaistās un iespaidīgās strūklakas, baudām silto, vasarīgo vakaru, mielojamies vietējos krodziņos. Vietējā maize, vīns, salāti un ēdieni ir lieliski. Tikai tagad daži beidzot apzinās, ka atvaļinājums ir sācies, un sācies skaisti, vasarīgi un iespaidīgi.

Par 4.dienas notikumiem stāsta Iveta

Jauniepazītās valsts un pilsētas Skopjes - "Maķedonijas sejas" un Mātes Terēzes dzimtās pilsētas apburti, ceļotāji pie miera dodas agri no rīta, lai nepalaistu garām naksnīgo burvību: tiek nobaudīta gan salsa, gan citas ballītes. Mums paveicās, jo Evitas kādreizējais projekta biedrs bija ļoti atsaucīgs, un pat izrādīja pilsētu, parādot arī labāko ēstuvi un skaistākās vietas, pie kam arī daloties gida cienīgās zināšanās. Pateicoties viņam, arī samainām naudu (EUR uz denāriem – vietējo valūtu) maiņas punktā, kurš ofociāli jau 15 minūtes ir slēgts –vietējo spēks!

Nakts beidzas no rīta, kad pie viesnīcas nomodā atrodam vēl citus biedrus, iegrimušus jautrās sarunās. Pēc iepriekšējā vakara un nakts, nedaudz atguvuši spēkus, mostamies pēc pāris stundām, lai nepalaistu garām vietējo tirgu, kas esot atvērts jau no agra rīta. Domāts – darīts. No viesnīcas nav tālu, dodamies kājām. Laiks, kā allaž, lutina, izbaudām, ka no rīta nav tik karsti. Pa ceļam jūtama dienvidu burvība – dabas veltes kokos. Diemžēl gan vēl ne līdz galam gatavas.

Rīta saule paceļas pāri Vodo kalnam, kura galotnē atrodas Tūkstošgades krusts (The Millennium Cross (jeb maķedoniešu valodā - Милениумски крст), kas naktī izgaismojas, vēl krāšņāks esam. Tas tika uzcelts 2002. gadā, simboliski atzīmējot divas tūkstošgades kopš kristietības aizsākumiem un Jēzus dzimšanas. Iespējams kalnā arī uzkāpt, lai vērotu Skopji no 1066m augstuma, taču to nākamreiz. Šoreiz baudījām panorāmu uz to no viesnīcas istabiņas loga.

Ir 7.00 no rīta. Tuvojoties tirgum saprotam, ka tas bijis mīts, ka maķedonieši kā bitītes strādā jau rīta agrumā. Daudzviet mūs sagaida tikai daži tirgoņi un saules apspīdēti, segām apsegti dienvidu augļu – arbūzu, persiku, meloņu - kalni. No nedaudzajiem pārdevējiem izvēlamies pāris, pie kuriem iegādāties šos labumus. Kā nekā par 20 sant/kg grēks nepirkt! Lai arī neizdodas izjust īsto tirgus kņadu, šo to iegādājušies esam, dodamies atpakaļ. Pa ceļam puišu uzmanību piesaista kāds vietējais 'salons" vienā no mazajām tirgus ieliņām. Tā kā pēkšņi uzmācies slinkums skūties viesnīcā pašiem, drosminieki uztic darbiņu vecmeistaram ar palīgiem. Šādu izdevību (un pieredzi) nedrīkst laist garām (arī ņemot vērā faktu, ka šis prieks maksā 100 vietējās naudiņas jeb 1.17 LVL). Redzams, ka šis salons nav vakar būvēts: pie sienām atzinības raksti, kvalifikācijas sertifikāti un paaudžu bildes. Darbojas vien pats meistars - šis gods jānopelna. Tikmēr viņu vēro dēls, kuram ļauts uzziest bārdas putas, kā arī mazdēls, kurš pēcāk vien noslauka klienta plecus.  Pirmais uz avantūru parakstās Dīvs, vēlāk arī Enriko un Reinis. Mums, meitenēm, bija interesanti vērot, bet sīkākus komentārus un viedokļus jālūdz pašiem minētajiem puišiem. Vērojot viņu sejas izteiksmes, kamēr meistars ar nazi cītīgi darbojās, varēja teicami nojaust, kādas domas šaudās prātos. Interesentiem – ir arī procedūras video J

Pēc avantūras dodamies uz viesnīcu, garām īstu dāmu veikaliņam: mums, meitenēm, sažņaudzas sirdis, kad tas izrādās slēgts līdz 9.00 un nevaram neko pielaikot, jo, pēc skatloga spriežot, tajā pārdod "Jaunā viļņa" cienīgus tērpus. Mierinājumam – vismaz bilde.

Viesnīcā mūs sagaida brokastis, pēc kurām tiek nesti koferi uz autobusu, lai mēs dotos uz nākamo pilsētu, kas būs mājvieta tuvākajām dažām dienām, lai piedalītos deju festivālā. Ceļš autobusā kā parasti rit jautri un raiti. Maķedonija apbur arvien vairāk ar savu šarmu, kalnu varenību un klimatu, kāda Latvijas vasarās bieži vien trūkst.

Pēcpusdienā ierodamies viesnīcā. Karstums un tveice turpinās, vēja pūsmiņu nejūtam. Iekārtojušies viesnīcā, dodamies iepazīt tuvāko apkārtni. Atrodamies nelielā ciematā, kalnu ielokā no vienas puses, Ohrida ezera malā (maķedoniešu: Охридско Езеро) – no otras. Pāri tam – Albānija. Šis ir dziļākais un vecākais ezers Balkānos, 1979. gadā iekļauts UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā. Ezers radies pirms aptuveni 5 miljoniem gadu, līdz ar to pieder pie vecākajiem ezeriem pasaulē. Tajā dzīvo arī Ohridas forele, ko baudīsim vienā no nākamajām dienām – patiesi garda.

Karstās dienas nogurdināti, dodamies uz ezermalu, lai veldzētos. Ūdens neliek vilties. Šeit tas ir dzidrs un tīrs, taču pludmale akmeņaina. Tā kā diena ir kartsa, arī citu atpūtnieku netrūkst. Peldoties, piepeld arī daži vietējie puiši, kuri, kā redzams, drebinās aukstā (?!) ūdens dēļ, par ko smaidu. No viņiem uzzinu sīkumus, kas būs noderīgi turpmāk, piemēram, kur, ko, līdz cikiem var dabūt, ko apskatīt. Tiek saņemts arī uzaicinājums uz vīna vakaru, taču priekšroka tiek dota "Zīlei" jeb "Žizel". Mirkli vēlāk, atminoties Evitas šīsdienas izsludināto dienas uzdevumu, tiek uzņemta bilde ar minētajiem jaunekļiem un viņu draugiem, kopā pieciem maķedoniešiem, kuri labprāt iejūtas modeļu lomā.

Protams, pēc atpūtas jāpastrādā – tiek noturēts pirmais mēģinājums, lai atkārtotu festivāla deju programmu (jo dejošana taču ir šī brauciena galvenais mērķis!). Viss iet raiti, līdz vienam no dejotājiem uznāk vājuma brīdis un, kā pēcāk noskaidrojas, saķerts kas līdzīgs rota vīrusam. Pārējie jau zina, kāda dzira vislabāk iznīdē baktērijas! Vakarā laiks ballītei!

Ballīte sākas viesnīcas foajē: dziesmas, sarunas, smiekli, jautrā garā viss turpinās, līdz viesnīcas telpās paliek par šauru un karstu. Dodamies uz pludmali nelielā sastāvā. Pēc aptuveni stundas pievienojas arī citi biedri. Pludmales ballīte ir izdevusies arī ar nakts peldēm. Darbu uzsāk „Baumu kaste”.

Tomēr neiztiekam bez klasikas ar nejaušu, bet māksliniecisku jeté trāpījumu pa seju.

Kā parasts, viss noslēdzas vēlu vakarā jeb, pareizāk, agri no rīta.

Līga stāsta par piedzīvoto piektajā dienā.

Ceļojuma 5. dienas rīts mūs modina jau Ohridas apkaimē, Peštani ciematā. Dzīvojam pašā Ohridas ezera krastā, un tā ir lieliska iespēja sevi no rīta pamodināt ar burvīgu peldi. Šodien plānā apskatīt pašu Ohridas vecpilsētu - vietu, kuru sauc par Maķedonijas pērli, jo kā lasīts ceļvežos - ja neesi bijis Ohridā, tad neesi bijis Maķedonijā. Sapošamies, lai dotos ceļā, bet, izrādās, ka visi festivāla dalībnieki šai ekskursijā dosies kopā, pie tam ar 1 gidu. Mazliet skābi ģīmīši, bet ejam pa ēniņu, piestājot pie katra ūdenspumpja, jo gaiss pēc vietējo domām iesilis tikai līdz +33 grādiem. Un tā pa solītim vien ir apgūtas vecpilsētas skaistākās vietas, iekarots cietoksnis, no kura pavērās burvīgs skats pār visu Ohridu. Pamanītas neskaitāms baznīcas un mošejas, jo vietējie saka, ka Ohridā un tās apkaimē kopā esot 365 baznīcas, lai pietiktu katrai gada dienai.

Pusdienojam jau atkal savā viesnīcā,  ūdens viesnīcā joprojām nav parādījies, uz brīdi pazūd arī elektrība, taču tas netraucē baudīt pludmales priekus līdz pat vakariņām, pēc kurām velkam mugurā krāšņos Bārtas novada tautastērpus, lai atkal dzirdētu neskaitāmus komplimentus un ovācijas no Ohridas iedzīvotājiem un citiem festivāla dalībniekiem. Gājiens pa promenādi un festivāla atklāšanas koncerts. Fotosesijas ar Bārtās tērptajām tautu meitām sekoja cita citai. Jāteic, ka skatuves vietā mums ir bruģēts laukums ar nenosakāmas formas sarkanu paklāju pa vidu, bet tas mūs neattur no lieliska snieguma, neskaitāmiem foto zibšņiem un milzīgām ovācijām. Sajutāmies īpaši!!!

Taču vakars nebūt vēl nebeidzās. Atgriežoties viesnīcā, jau atkal ballīte, šoreiz Arta un Ingas apartamentos. Sākums ugunīgs - ar dejām uz galda un gultās, ar ovācijām un rituāliem līdz mirklim, kad ballītes viesi mīlīgi sasēdās cieši viens otram blakus un uzsāka diskusijas, par tēmām, kas piedodiet lasītāji, šoreiz būs tabu.

Tāda nu īsumā bija tā 5. dieniņa - karsta, skaista un dejojoša.

 

Sestās dienas piezīmes no Dinas un Reiņa.

Kā jau ierasts pēdējos rītos, mostamies ar domu – Ko šodien darīsim? ( Nevis- kāds būs laiks? Jo laika apstākļi mūs lutina, un ir tikai jāatrod skaistākā un labākā kleita, ērtākais un piemērotākais apģērbs plānotajām dienas aktivitātēm). Saprotam, ka šodien mūs sagaida izbrauciens ar kuģīti pa Ohridas ezeru. Plānots, ka braucēji tiks sagaidīti piestātnē, turpat pie viesnīcas. Tur esam ļoti laicīgi.  Taču kuģītis kavējas. Sākam pamazām pierast, ka te viss ir zem „relax” zīmes, un steigas, protams, nav. Pēc kāda brīža saprotam, ka tas atkal būs pasākums VISIEM festivāla dalībniekiem. Tā nu daži, izvēloties ko rāmāku un mierīgāku, paliek krastā, un šo dienas pirmo pusi pavada sauļojoties, tuvās un tālās pastaigās, baudot gardas maltītes un vienkārši atpūšoties. Kuģim tuvojoties, uz tā skan mierīga Maķedoniešu mūzika. Ieņemam labākās vietas, un brauciens var sākties. Skatienam paveras kalni, ezers, mazas laiviņas un kuģīši. Elpojam svaigo kalnu gaisu, baudām sauli, lielisko atmosfēru, un drīz vien Žizel pārstāvjiem kājas alkst deju soļu. To pamana arī kapteinis, un maķedoniešu mūziku nomaina straujāki deju ritmi. Ballīte uz kuģīša ir sākusies. Kad esam mazliet braukuši un mazliet dejojuši, izrādās, ka Rumānijas dejotāji aizmirsuši savas pusdienu paciņas. Kapteinis griež stūri uz otru pusi, dodamies atpakaļ uz viesnīcu pēc rumāņu delegācijas pusdienām, bet Žizel ugunīgie danči un fotosesijas turpinās. Braucam garām Kaulu līcim, kur ir ap 3000 gadu veca pāļu zvejnieku ciemata kopija. Mums tā atgādina Āraišu ezerpili. Brauciena mēŗķis ir Sv.Naum klosteris. Izstaigājam tā apkārtni un dodamies uz  Ohridas ezera pludmali, kur vērojama mums, latviešiem, tik ierastā baltā smilts. Brīvo laiku pavadām pludmalē, kafejnīcās, iepērkoties, un Vineta mūs cienā ar vārda dienas arbūzu. Nemanot ir pienācis laiks doties atpakaļ uz viesnīcu, jo vakarā paredzēts otrais koncerts. Taču kuģīša atiešana atkal kavējas. Kā izrādījās, čehu grupas pārstāvji bija kaut kur paklīduši. Un kā stāstīja zinātāji, tad daži arī esot palikuši krastā. Līdz ar pirmajiem metriem ezerā, kuģīša ballīte atsākās. Ugunīgās Žizel dejas savā virpulī ierāva ne tikai pasākuma organizētājus, bet arī citu valstu festivāla dalībniekus, kas tajā brīdī atradās uz kuģa. Kad brauciens – ballīte tuvojās savam loģiskajam nobeigumam, Žizel, kuģītim apstājoties, ar visām drēbēm metās ūdenī.

Kamēr lielākā daļa Zīles devās jaukajā izbraucienā pa Ohrid ezeru, tikmēr citi meklēja piedzīvojumus uz sauzemes. Pirmais piedzīvojums bija nokļūšana no viesnīcas Ohrid pilsētā ar sabiedrisko transportu. Viesnīcas administrātors iedeva atiešanas laikus no viesnīcas pieturvietas un tā arī sākām plānot savas dienas plānus, bet kā jau šajā valstī tie bija jāmaina, bet šoreiz uz pozitīvo pusi, jo viesnīcas sniegtā informācija par autobusa laikiem bija daļēji pareiza, jo viņi nesniedz informāciju par privātā sektora pakalpojumiem. Tāpēc mēs kā nācām laukā no viesnīcas, ja pretim gaidīja privātais pārvadātājs, kas pa 40 naudiņām mūs nogādāja pašā centrā.

Centrā, lai nebūtu nākošās dienas ekskursijā jādrūzmējas kopā ar vēl citiem autobusiem Pērļu darbnīcās, izlēmām tās apmeklēt jau šodien. Un noteikti vinnējām, jo pērļu darbnīcas izrādījās visparastākais veikaliņš ar ļoti šaurām telpām. Pēc mūsu lūguma, mums tika arī nodemonstrēta pērļu veidošanas tehnoloģija un pēc tās arī daiļās meitenes veica savus neatkārtojamos pirkumus. Man kā puisim no malas likās, ka viņu pašu actiņas pārvērtās par pērlītēm un pašas sevi centās atrunāt no pārgalvīgiem pirkumiem, bet sekundi vēlāk pašas sevi jau sāka pierunāt ar domām - es šeit esmu vienīgo reizi un aizbraucot uz Latviju nožēlošu, ka nenopirku, vai arī apmainījās ar informāciju par pērļu cenām citur un centās sevi pierunāt, ka pa tādu cenu jau nevar nepirkt... Bet prieks, ka pērļu iepirkšanās ietaupīja daudz laika, jo pēc šiem tēriņiem nebija vairs tik daudz iespēju šiverēties pa Ohridas galvenās ielas bodītēm, kas bija pilnas ar ikdienišķām mantiņām un kleitiņām.

Pēc galvenās ielas šķērsošanas iepazināmies ar tirgu. No sākuma tas likās kā mūsu Rīgas Latgalīti, kur varēja iegādāties visa veida krāmus, bet pēc pārsimt metriem pavērās skats uz lielu augļu un dārzeņu tirgu, kurā bija jūtama vietējās produkcijas pārbagātība - tomāti, paprika, čilli, melones, arbūzi un daudz kas cits, ko vēlējāmies nogaršot un neviens arī to neliedza. Kaulēšanās gan nevedās labi, jo tā vien šķita, ka cenas jau priekš mūsu augļu cenām ir kādas 4 reizes zemākas un saprotot, ka mēs neesam vietējie, tās netika laistas zemāk. Tirgū atklāti tirgo vietējo paštecināto  rakiju, kas tiek gatavota no vīnogu miziņām, kas palikušas pāri pēc vīna darināšanas. Vīns, kā zināms šeit ir lielā cieņā, un vīna gatavošana ir viena no maķedoniešu raksturīgākajām nodarbēm.

Pēc tirgus apmeklējuma nospriedām, ka laiks lielākajam piedzīvojuma braucienam atpakaļ uz viesnīcu, bet pa ezeru. Aptaujājot vietējo ūdens taksometru cenas, izvēlējāmies tipisku jūrnieku ar tumšu iedegumu, un vienojāmies par laiku, kad izbraucam, bet norādītajā laikā bija lietus un pārcēlām braucienu uz nākošo dienu, kad to izbaudījām saulainā laikā. Atpakaļ ceļu mērojām ar to pašu privāto autobusiņu, kuru pēc tam sarunājām kā Zīles oficiālo transportu uz vakara koncertu.

Vakariņu laikā uzzinām, ka mūsu uzstāšanās plānota plxt 20.00, nevis 21.00, kā tas sākotnēji tika paziņots. Ierodoties festivāla norises vietā, secinām, ka mūs atkal gaida bruģētā paklājskatuve, un mums tiek pavēstīts, ka mūsu uzstāšanās secība arī ir mainījusies. Bet tas netraucē lustīgo, enerģisko un jautro Latgales danču programmu nodejot ar patiesu prieku un azartu. Mikro busiņi mūs aizvizina atpakaļ uz viesnīcu, taču dienas piedzīvojumi liek par sevi manīt, un visiem mums ir uzradusies liela apetīte. Tāpēc tiek pieņemts lēmums pasūtīt picas! Paldies Dīvam un Andrim! Bija gardi, un festivāla otrā diena bija lieliska!

 

„Never ending party vai festivāla pēdējā diena”, un Arta stāsts

Diena visiem Zīles dalībniekiem iesākās ļoti možā noskaņojumā - kā nekā iepriekšējais vakars un nakts kuģīša izbrauciena un festivāla otrā koncerta nogurdinātiem pagāja saldā miegā (šis bija vienīgais vakars, kad netika stiprināta tautu draudzība un Zīles saliedētība). Oficiālā programma paredzēja Stara carsia, vecākā koka (1100 gadu vecs) – Cinar Biljanini izvori apmeklējumu, iepazīšanos ar Ohridas pērļu izgatavošanas tehnoliģiju, pērļu darbnīcu, sauļošanos, iepirkšanos, kā arī festivāla galveno notikumu – dalībnieku ballīti. Ņemot vērā kopējo festivāla devīzi „Relax” („Pilnīga atslābināšanās&rdquosmiley ,   katrs Zīles un ceļojuma  dalībnieks dienai izvēlējas sev piemērotāko „Relax”.Tie, kuri izvēlējās sauļošanos, nebija vīlušies – šī bija pati skaidrākā diena. Saule cepināja ne pa jokam, un dažs labs sauļotājs dienas beigās sajutās īsteni saules nogurdināts ar jūtīgāku priekšpusi vai pēcpusi. Pērļu darbnīcas apmeklējums ne visiem gribētājiem beidzās ar apmierinājumu, jo darbnīca bija tikai tik liela, lai tajā satilptu labi ja trešā daļa no visiem grupas dalībniekiem. Kā stāsta aculiecinieki, pērļu izgatavošanas process ir gana interesants un savdabīgs. Šo nelielo vilšanos neviens tomēr neņēma ļaunā un pērles iegādājās  dzīves draugiem, vecākiem un citiem tuviem cilvēkiem. Senākā koka apbrīnošana izdevās tikai īpaši vērīgiem Ohridas skaistāko vietu apmeklētājiem. Iepirkšanās izvērtās  par dienas lielāko piedzīvojumu ar garantētu baudījumu atkarībā no spējām un vēlmēm. Apģērba gabali, Maķedonijas vīns un Rakija (vietējais degvīns) un pat etiķa esence sagūla Zīles koferos, ļaujot iedomāties priecīgos dāvanu lietotājus un saņēmējus. Vakariņas, neliela uzprišināšanās un festivāla gaidītākais notikums  - dalībnieku ballīte varēja sākties. Nelielas delegāciju uzrunas, dāvanu apmaiņa, vīns visiem dalībniekiem, festivāla galvenā organizatora uzsauciens: „Lai nebeidzamā ballīte sākas” (Never Endig Party)  un aizrautīgas dejas piepildīja zāli.  Visi tā bija nocietušies ballēties, ka jau no pirmajām mūzikas skaņām deju zāle bija pilna (arī bērni no Latvijas un Krievijas kolektīviem). Tad, kad visi bija tikai nedaudz iesildījušies un likās tagad viss sāksies  pa īstam, tika iedegtas gaismas un paziņots, ka ballīte beigusies. Šoks, neizpratne, vilšanās, kā arī citas līdzīgas emocijas pārņēma visus festivāla dalībniekus. Ballīte bija ilgusi tikai kādas nepilnas divas stundas. Nu ko vismaz tagad zināsim ko nozīmē termins „Never Ending Party”. Nedaudz attapušies no šoka, pēc kāda brīža kopā ar poļu delegāciju  ballīte tika atdzīvināta viesnīcas foajē ar jaunu sparu – dziesmas, dejas un pat neliela atbrīvošanās no apģērba gabaliem Zīles pievilcīgāko dalībnieku izpildījumā, un likās tas tiešām būs pa īstam. Tomēr ilgi nebija jāgaida, un viesnīcas apsardze bija klāt ar kategorisku nē ballītes turpinājumam. Ja nevar balllēties viesnīcā, tad dodamies uz pludmali un ļaujamies nakts peldei. Taču drīz vien arī tur parādās nīgrais viesnīcas darbinieks vai pat kāds kliedzošs iemītnieks.  „Never Ending Party” sērga bija pārņēmusi visu viesnīcu. Pēdējā pretestība bija salauzta, un visi Zīles dejotāji  ar nokārtām galvām devās uz numuriņiem, lai pa vienam vai nelielās kompānijās dalītos iespaidos par „Never Ending Party”.

Paldies par burvīgo festivālu! Mēs braucam mājās. Astotā diena Ingas skatījumā.

Ceļojuma astotā diena nosacīti sākas 4 no rīta, kad mēness ceļš Ohrida ezerā aicina vēlreiz nopeldēties,  un pavisam uzstājīgi negrib laist mūs prom no viesmīlīgā Peštani ciema un omulīgās viesnīcas Desaret… Katram tiek izdalīta brokastu paciņa, kuru dažs labs nekavējoties kāri apēd. Neverending ballītē patērētā enerģija liek sevi manīt. Kad koferiem un „skanošo suvenīru” somām ir piemeklētas labākās un drošākās vietas, mājupceļš var sākties. Vairākums ceļotāju mēģināja iemigt, lai kaut kā īsinātu vienu no garākajām dienām autobusā. Vienas nieka dienas laikā mums būs jāmēro ceļš caur Albāniju un Melnkalni līdz burvīgajiem Dubrovņikiem Horvātijā, lai vakarā turpinātu ceļu līdz nākamajai naktsmītnei Bosnijā Hercogovinā – pilsētiņai Medjugori. Vislabākais cilvēka draugs un palīgs Google māk stāstīt, ka dienā veicamais maršruts ir ne vairāk ne mazāk kā 600 km. Laimīgu ceļu!

Ignorējot atkritumu blāķus ceļmalās, Albānijas kalni rītausmā patiesi izskatās majestātiski. Bet tur kur kalnu nav, Albānija caur autobusa logu izskatās kā liela uzkarsēta miskaste, ar vēl sliktākiem ceļiem nekā Latvijā un neskaitāmām jaunbūvēm – uz betona pāļiem uzslietām neizteiksmīgām mājām. No mūsu ceļojuma vadītājiem uzzinām, ka katrs kārtīgs albānis savā īpašumā vēlas iegūt Mersedesu, savu īpašumu apkarina ar rotaļu lācīšiem un lellēm, kas it kā aizsargājot pret nelabajiem gariem. Uzzinām arī to, ka bijušais Albānijas vadonis Hodža bijis pārliecināts, ka teju vai visa pasaule gatavojas kādu dienu uzbrukt albāņu tautai un mērķtiecīgi veicis pamatīgu valsts bunkerizāciju. Tad nu arī dienas konkursiņš autobusa iemītniekiem ir saistīts ar šo tēmu  - ieraudzīt un saskaitīt pēc iespējas vairāk bunkurus!  Albānijas zemi mūsu kājas skar vienu reizi un tas tikai tāpēc, ka uzņemtais šķidrums arvien uzstājīgāk atgādina par sevi. Kontrastu zeme Albānija  - vai mēs vēl tiksimies?

Melnkalne caur autobusa logu šķiet burvīgs zemes stūrītis, īpaši aizrautīgi oh un ah atskan, kad skatam paveras saulē vizuļojošā Adrijas jūra. Klinšaini stāvkrasti ar nelielām omulīgām pludmalītēm, gaumīgas mājas un sakopta vide. Melnkalnieši uz savu galvu ir pieņēmuši eiro kā savu valūtu, ignorējot ES iebildumus. Pārskaitām maciņu saturu un pusstundu pavadām pārtikas veikalā, iepērkot kādu atspirdzinājumu sev un savam slepenajam draudziņam, tādejādi piedaloties Melnkalnes ekonomikas stiprināšanā. Autobusā dzirdētās runas, ka Melnkalnes burvību un patīkamo klimatu pēdējā laikā aizvien vairāk iekāro Krievijas jaunbagātnieki, apstiprinās. Pāris blondas, krieviski runājošas būtnes supermārketā iepērkas kopā ar Zīles dejotājiem. Viņas aiztraucas melnā Mersedesā, mēs klidzinām tālāk savā zilonīšu busiņā Antiņa un Pantiņa sabiedrībā.

Pārsteidzoši ātri šķērsojam Horvātijas robežu, un Adrijas jūras valdzinājums pavada līdz pat Dubrovņikiem, kur vakara saules apspīdētā pilsēta neslēpj savu šarmu. Pilsētas mūris ik uz soļa garantē citu panorāmu, gan krāšņus jūras skatus, gan intīmus iekšpagalmus. Baltās akmens plāksnes pilsētas galvenajā ielā gadsimtiem ilgi spodrinājuši neskaitāmi soļi un tās vienlaicīgi izskatās gan trauslas gan nesatricināmi pamatīgas. Pilsētas vārtu sardze bungu ritmā izsoļo cauri pilsētai… Sāk satumst. Izklīdušie Zīles dejotāji satiekas, lai turpinātu ceļu. Veikli saveļamies busiņā lai dotos uz nākošo Balkānu valsti - Bosniju Hercogovinu.  Ap pusnakti iebraucam Medjugorē. Tiek slēgti suvenīru veikaliņi un pilsētā beidzot iestājas naktsmiers, lai rīt no rīta ar jaunu sparu turpinātu tirgošanos. Ceļā, tas ir autobusā, esam pavadījuši 20 stundas! Uzgavilējams paši sev un ar labu nakti!     

Devītās dienas notikumus piefiksē Vitiņa

Medjugorē(Bosnija – Hercogovina) mostas burvīgs, saulains rīts. Mūs sagaida fantastiskas brokastis, smaidīga nama saimniece un kaimiņš, kurš ļauj uz nebēdu izgaršot dažādus rakijas uzlējumus, kurus varam arī iegādāties.
Daļa dejotāju dodas kāpt svētajā krusta kalnā. Vēsture stāsta, ka 1981. gadā svētceļnieki šeit ieraudzīja Jaunavu Mariju, un kopš tā laika katru gadu daudzi tūkstoši svētceļnieku dodas kāpt šajā kalnā, lai lūgtu, lai saņemtu svētību, lai sakārtotu savas domas. Arī mūsējie no kalna atgriežas noguruši, lielā karstuma dēļ, taču laimīgi un smaidīgi, stāstot par kalnā piedzīvoto un redzēto.
Citi pa to laiku paspējuši apskatīt nelielo pilsētiņu, sajust to īpašo atmosfēru, kas te valda.
Pulkstenis sit jau vienpadsmito stundu, un mūsu autobuss dodas tālāk, jo šodien vēl tāls ceļš un daudz jauku notikumu priekšā.
Autobusā Dīvs sagatavojis aprakstu par Bosniju- Hercogovinu, kuru visi klausās ar lielu interesi, neizpaliek arī jautājumi, konkursiņi un mazi prieciņi par pareizajām atbildēmsmiley
Horvātijas robežu šķērsojam bez starpgadījumiem, it kā.... Jo tikai pēc 15 nobrauktiem kilometriem Enriko pamana, ka viņam nav atdota pase. Autobus tiek rūpīgi pārmeklēts, draugu un blakussēdētāju somas arī, taču no pases ne miņas, ne ziņas. Tā nu nekas cits neatliek kā griezties atpakaļ un braukt uz robežpunktu, kur ieraugot Enriko robežsargi jau paši skrēja pretim, atvainodamies par sagādātajām neērtībām.


Tā kā esam krietni aizkavējušies, bez īpašām pauzēm dodamies uz raftingu. Par šo fantastisko braucienu ar laivām varētu uzrakstīt nelielu grāmatu, taču šis raksts ir tikai informatīvas dabas, tāpēc grāmata izpalikssmiley
Pēc raftinga dodamies uz naktsmītni Šibenikā. Naksnīga pastaiga pa pilsētu, pusnakts maltīte vērojot jahtas piestātnē un naktsmiers, lai jau agri no rīta atkal dotos tālāk.

 

21.08.2013 – ceļojuma 10.diena Andras J. skatījumā

Kā katru rītu, dienu sākam agri, lai nezustu ne stundiņa un mums būtu iespēja redzēt visu iecerēto un vēl vairāk.

8.00 dodamies brokastīs, kas ir ārpus hosteļa - jauka, romantiska vietiņa ar nosaukumu ''Nostaļģija''. Kā jau kārtīgi ceļotāji, arī Zīle nav izņēmums, kas vēlas paēst sātīgas brokastis, lai dienas laikā nav jāklausās burkšķoši vēderi. Tā nu šīs dienas hīts ir ''vai pankūkas brokastīs ēdi?'' - par pārējo lai vēsture klusē, jo dzīvespriecīgo ceļojuma noskaņu, dažu pankūku trūkums, nemazināja.

 9.00 jau mūsu ''Zilonītis'' ved mūs uz kādu lielisku vietu, ko sauc pat KRKA dabas parku ŠIBENIKĀ - reģions ir viens no Vidusjūras klusākajiem nostūriem, kur vēl joprojām ir vieta un laiks, lai veiktu atklājumus fascinējošajā, skaistajā un dažādajā ainavā. Lai izstaigātu un izbaudītu šo burvīgo dabas radīto brīnumu ir nepieciešama vai vesela diena- bet dejotāji to var pāris stundās- gan izstaigāt, gan nopeldēties, gan uzrīkot vecmeitu un vecpuišu ballītes jaunajam Zīles Pārim, kas izvēršas par jauku saliedēšanās pasākumu ar kārtību smieklu devas uzņemšanu. Jāsaka, ka daļu parka burvības neredzam lielā sausuma dēļ, un atliek vienīgi iedomāties, cik krāšņi te izskatās pavasarī.

Nonākot pie ūdenskrituma, kur ūdens ir tik zaļš un aicinošos, daļu laika pavadām tajā veldzējoties, gūstot enerģiju un pozitīvisma devu turpmākajām dienām- kaut varētu šeit uzturēties mazliet ilgāk un nesteidzīgi izbaudīt šo burvību pilnīgāk.

Pārlaimīgi ieslīgstam mūsu autubusā un 6h ilgā pārbraucienā gremdējamies atmiņas un smeļamies spēkus vakaram, uzspēlējam kādu spēli un uzdziedam, lai ierodoties Slovēnijas pilsētiņas Postojnas kempingā PIVKOJAMA varētu sarīkot lieliskas kāzas Zīles Pārim. Jāpiebilst, ka katram ir iedalīta īpaša loma un darbība ir absolūti brīvprātīga, bet obligāta.

Mazliet nelieli remontdarbi mūsu busiņam, kas operatīvi tiek likvidēti, dziesmu maratons, veikla pusstundas iepirkšanās svinību galdam, un vakarā esam laimīgi nokļuvuši naktsmājās. Iekārtojamies mājiņās pa četri, kur pusstundas laikā kāzu viesi no pelnrušķītēm kļuvuši par augsti godājamajiem prinčiem un princesēm - gluži kā Zīles Forumā.

Šī vakara laikā atklājas vairāki dejotāju talanti - ja Tev ir kāzas un nezini labāko personālu, kas pasākuma padarīs par vienreizēju - zvani Zīlei un nenožēlosi smiley Jautrības netrūka - smiekli, rituāli, dejas.

 

Par 11.dienu stāsta Marta

 

Pēc lielajām, bet tomēr klusinātajām svinībām dažiem indivīdiem no rīta bija grūti piecelties, tādēļ, redzot, ka kempinga mājiņā valda klusums, garām ejošie ceļojuma biedri izdomā pieklauvēt pie durvīm un izradās, tik tiešam, visi saldi vēl krākuļo. Var pamanīt, ka tuvojamies mājām, jo īsos meiteņu svārciņus  un vīru šortus nomaina garās bikses un kāda siltāka jaka. Pēc laiciņa visi ir paēduši brokastis, kurās kafijas vietā daudzi izvēlējās kakao. Čemodāni atkal tiek salikti autobusā, un mūsu  mājupceļš ar pēdējo apskates objektu  var turpināties. Daļa grupas tiek izlaista pie Postonias alām, lai dotos aplūkot stalaktītus un stalagmītus. Alas pārsteidz ar savu varenumu un lielumu, jo ceļotāji, kas redzējuši citas stalaktītu alas apgalvo, ka tik plašas vēl nav apmeklējuši. Pēc apmēram stundu ilgās ekskursijas pa alām, to apmeklētāji gaida atgriežamies autobusu ar  pārējiem ceļojuma biedriem, kas izlēmuši savu laiku veltīt kam citam – nelielai pastaigai pa veikaliem un pilsētas apskatei. Sagaidījuši autobusu, dodamies tālāk – uz pēdējo naktsmītni. Autobusā atkal skan dziesmas, kāds izvēlas pagulēt, bet citi spēlē kārtis. Pēc vairāku stundu brauciena ,ceļotāji dodas iepirkties Austrijas veikalos. Citi izvēlas gardi paēst un nopirkt noderīgas lietas mājai, bet citi izklaidīgi meklē ko skaistu apģērbu veikalos. Kad iepirkšanās laiks rit uz beigām, daļa vēl ieskrien vecajā, labajā Mcdonald`ā, lai iestiprinātos pēc ātrās iepirkšanās. Ar pilniem punčiem dodamies uz viesnīcu Polijā, kurā nonākam ļoti vēlu, taču tas neattur mūs no ballītes meklējumiem, kas gan nevainagojas panākumiem, jo visi vēlas izbaudīt saldu miegu pirms pēdējā garā pārbrauciena: Čestohova – Ķekava.

12.diena

Rīts ataust silts un saulains. Daži priecājās, ka mājās būsim pavisam drīz, bet dažiem tā īsti ikdienas realitātē vēl nemaz negribas atgriezties. Bet brokastis kārojas visiem. Kad rīta kafija iemalkota un punči pilni, ir iespēja pastaigāt pa Čestohovu, vai vienkārši palaiskoties viesnīcas numuriņā. Un tad jau klāt arī tas brīdis, kad pēdējais pārbrauciens sāksies. Mājas ir pavisam tuvu. Par to liecina skats pa autobusa logu – kalnu vairs nav, ainava ir tik līdzīga Latvijai. Tiek atklāta „Slepeno draudziņu” spēle, un uzzinām par tiem labajiem rūķīšiem, kas visa ceļojuma laiku ir rūpējušies, sagādājuši prieku, pārsteiguši, palīdzējuši un ieintriģējuši. Kādam tas ir pārsteigums, kāds kaut ko ir nojautis, bet visiem šī spēle ļoti patika. Tā kā jābrauc gana daudz, Dīvs veic aptauju par dažādiem ar ceļojumu saistītiem notikumiem. Te neliels ieskats tajā:

 LABĀKĀ BALLĪTE:

1)Trakā dejošana uz kuģīša Ohridas ezerā

dalīta 2v.)Dziesmu kari, pantomīmas rādīšana viesnīcā ar noslēgumu dejojot pludmalē, līdz sargs aiztrieca

dalīta 2v.)Kāzas

3)"3 vīri balkonā" ballīte

 

FORŠĀKĀ PILSĒTA, KURĀ PABIJĀM

1)Skopje

dalīta 2v.)Dubrovniki un Ohrida

3)Belgrada

IZPALĪDZĪGĀKAIS CEĻABIEDRS

Līga

DĪVAINĪBA

1)Antiņš un Pantiņš

1)Ūdens zudums Ohridā

2)Never ending party, kas beidzās pusnaktī

2)Klusās kāzas

2)Restorāns Belgradā ar iepakojumu ēdienā u.t.t.

KUR GRIBĒTOS NĀKOŠO CEĻOJUMU

1)Gruzija

2)Portugāle

3)Moldova

 

CEĻOJUMA DZIESMA – Dvēseles dziesma

 

Ar skaļām gavilēm sveicām brauciena plānotājus un kuratorus – Līgu, Aivaru, Gitu ( no sirds, jums, mīļie, pateicamies – ceļojums tiešām bija lielisks), pateicām Paldies Dīvam par informatīvajām pauzēm un Evitai par konkursiņiem un uzdevumiem visa brauciena laikā. Un tad autobuss pārtop masāžas  salonā un frizētavā – pēdējie prieciņi ceļojuma biedriem, spoža mēness bumba aiz loga, un mājas ir pavisam tuvu. Iebraucam Ķekavā, vēl pēdējo reizi nodziedam  Dvēseles dziesmu, un tad jau esam sagaidītāju aplenkumā. Mārtiņš, noilgojies pēc Zīles meitenēm, katrai ceļotājai dāvā rozīti. Sirsnīgi un mīļi viens no otra atvadāmies, un ceļojums 12 dienu garumā ir beidzies.

Tas bija skaisti, saulaini, iespaidīgi, iedvesmojoši, interesanti, piepildīti un neaizmirstami. Uzzinājām un redzējām daudz jauna, viens otru iepazinām tuvāk, dziedājām un dejojām, smējāmies un lustējāmies, ballējāmies un baudījām, ieraudzījām un dzirdējām, atpūtāmies un smēlāmies spēkus. Piedzīvots tik daudz! Stāsti, fotogrāfijas un katram savas atmiņas vēl ilgi sildīs šī brauciena dalībniekus. Tāpēc -  Paldies katram personīgi un visiem kopā par neaizmirstamo piedzīvojumu. No sirds pateicamies Ķekavas novada domei par finansiālu atbalstu, sirsnīgs Paldies Aivaram, Līgai, Gitai par ceļojuma plānošanu, mīļš Paldies Dardedzei & Co par līdzbraukšanu un visām aktivitātēm, pateicamies pavadītājiem un sagaidītājiem, mājās palicējiem un atbalstītājiem. Uz tikšanos jaunajā sezonā!

 

 

 

 

               

 

 

 

 

Pievienot komentāru