Kā Zīle pie Kadiķa ciemos brauca

Decembra sākumā savu dzimšanas dienu (šogad 21.) svin mūsu draugu kolektīvs „Kadiķis”. Tad nu sestdienas pēcpusdienā Zīle devās uz Ķegumu sadancot Kadiķa pilngadības svētkos. Lielām, pūkainām pārslām klusi sniga pirmais (nu labi, ne gluži pirmais, bet tā skan romantiskāk) sniegs un bija sajūta, ka jāpaņem no sniegpārslām vieglums mūsu deju soļiem un spožums - mirdzumam acīs. Tas tādēļ, ka šajā vakarā mums uz skatuves bija jāiemēģina trīs jaunas un koncertos vēl nedejotas dejas - tas katram dejotājam, kā zināms, reizē ir patīkams un satraucošs uzdevums.
Kā ierasts, fiksi fiksi iesildījām kājas un paslidojām uz skatuves, klausījām Vitiņai un „smuki sapucējāmies” un - koncerts var sākties!
Sniegs bija labi pastrādājis - mirdzums acīs, siltā noskaņa un gaišie tērpi... Šķiet, Zīle jau pakāpusies solīti tuvāk dejas dvēselei un mēģinājumos ar Zaļo birztaliņu turpmāk būs daudz vieglāk. „Situ pie loga” ir riktīgs sniegputenis uz skatuves un prasās pēc kārtīga darbiņa - jāpastrādā visiem kopā cītīgi. Bet „Pēc tolkas” emocijām klāt vēl tikai plaukstoši pumpuri - pavasarī tik redzēsiet, ko Zīle spēj!
Arī citi Kadiķa viesi bija centušies un atveduši feinas dejas - citu par citu košāku! Ādaži jubilāram dāvināja čipsus, Bauska - alu... Varbūt Ķekavai nākamreiz padomāt par kādiem spārniņiem?...
Zīlei bija arī savējie sveicamie un samīļojamie - mūsu Dinai ugunskristības - pirmais koncerts un Inesei jubileja!
Tā nu mums gāja Ķegumā. Nodejots godam, neskatoties uz traumām, komandējumiem un visādiem citādiem dzīves sīkumiem - jo kopā mēs varam! Tagad strādāsim tālāk, veseļosimies, ēdīsim vitamīnus (karstvīnā un piparkūkās to esot varen’ daudz!..), gatavosimies Ziemassvētkiem un mūsu bērnības eglītei, pikosimies, izbaudīsim ziemu.

Nu tad - „par sniegu”! Aiz krekla

Ieva M.