Baltās naktis Pēterburgā

Ceļasomas sakrāmētas, tautas tērpi sagludināti, sviestmaizes sarūpētas, noskaņojums labs, un koncertceļojums uz Sanktpēterburgu varēja sākties. Vēl tikai Zīles jauniešu – pavadītāju īpašais pārsteigums, ceļa vārdi un cienasts nebaltai stundai. Ar latviešu „ķieģelīti”, kaņepju sviestu un Maķedonijas vīnu azotē prāvs pulciņš dejotāju no VPDK „Zīle”, daži „Zīles” jaunieši un SDK „Sidrabaine” devās tālajā ceļā. Lai saņemtu pasi ar ceļošanai derīgu vīzu, mums katram bija jāizvelk lapiņa ar vēlējumu, lietderīgu padomu vai aicinājumu radoši izpausties, un attiecīgi visiem  braucējiem tas skaļi jānolasa. Kad vēlējumi nolasīti un lietderīgā informācija paziņota, saprotam, ka dodamies dibināt „kultūras sakarus”, un starp „sakarniekiem” ir arī viens tūrists, kurš brauciena laikā tiek īpaši uzpasēts. Pēc pāris stundām Latvijas un Igaunijas lielceļi bija jau aiz muguras,  un veiksmīgi esam sasnieguši Krievijas robežu. Pasu kontrole, bagāžas pārbaude – viss nopietni un pamatīgi. Kopumā robežšķērsošanas procedūra veiksmīga. Un nu jau devāmies uz Pleskavas – Pečoru vīriešu klosteri, kas ir viens no nedaudziem, kurš  saglabājis savu pirmreizējo izskatu. Sievietēm šī vieta jāapmeklē īpašā apģērbā – ar lakatu ap galvu un gariem brunčiem. Un, ja garderobē garu brunču nav, tad jāvelk tautas tērps. Vietējā gida pavadībā uzzinājām  faktus par vēsturi un klostera iemītnieku  sadzīves lietām, apskatījām apkārtni, sastapām mūkus, pasmēlāmies ūdeni no svētavota un devāmies tālāk. Uz brīdi piestājām Senās Pleskavas centrā, apskatījām Pleskavas Kremli. Dažiem no mums radās nepārvarama vēlme pēc fotosesijas pie slavenā Ļeņina pieminekļa – nostaļģija paliek nostaļģija. Kāršu spēles, jautras sarunas,  plašās Krievzemes ainavas aiz loga vai viegls pēcpusdienas snaudiens  - tas viss aizved līdz pašai Pēterburgai. Viesnīca, vakariņas, naksnīgas pastaigas gaišajās Pēterburgas ielās (vēl pusnaktī aiz loga ir gaiša diena), pirmais izbrauciens ar metro, vietējais saldējums, kurš garšo gluži kā bērnībā, interesanti sludinājumi uz ietvēm un ielām, sarunas draugu lokā, vakars, kas atalgo ar mieru  – tas pēc katra paša izvēles, vēlmēm un vajadzībām,  bet pirmā ceļojuma diena bija noslēgusies.

Otrā diena iesākās ar pankūku ēšanu brokastīs, un kā nu ne, jo esam taču Krievzemē, un tieši pankūkas esot viens no nacionālajiem šīs tautas ēdieniem ( ceļojuma laikā gan radīsies diskusijas par citu ēdienu piederību Krievijas nacionālajai virtuvei!). Enerģijas deva dienas gaitām uzņemta,  Ivetta un Jānis sasumināti dzimšanas dienās, un nu varējām doties pilsētas apskates ekskursijās. Mums pievienojās gide, kas interesanti stāstīja  un rādīja par Pēterburgas vēsturisko centru, slaveno Ņevas prospektu, Sv.Katrīnas, Kazaņas un Izaka katedrālēm, Ermitāžu.  Viss tik skaists, grezns, iespaidīgs, grandiozs. Zelts, spoguļi, krāšņi tērpi, slavenu un ievērojamu mākslinieku darbi, brīžiem acis žilbst no šīs spozmes un greznības. Arī cilvēku daudz.  Ļoti daudz! Jau laicīgi gide mūs brīdina, ka tūristu iecienītākajās vietās savā starpā mums jāsazinās krievu valodā vai mazliet jāpaklusē. Jo kā jau tas mēdz gadīties, tad cilvēkiem parastajiem ir vienas biļešu cenas, bet tūristiem – citas. Augstākas! Tā nu mēģinājām šo likumu ievērot visa brauciena laikā. Iespaidu daudz, informācijas vēl vairāk, bet vēderiņi burkšķ, un tāpēc  izmantojām brīvo laiku, lai dotos vēlīnās pusdienās, kurās baudījām tik ļoti izslavētās  pankūkas, pelmeņus, boršču un citus vietējos gardumus. Neliela pastaiga, pirmie suvenīri, un tad jau braucām uz viesnīcu. Mirklis atpūtai, jautrībai, izdarībām ar maģisko krēmu un sarunām par paceļamajiem tiltiem. Dažādos kontekstos un niansēs – tāda pamatīga smieklu deva, par kuru pasmaidījām arī citās ceļojuma dienās. Ar šo jautrību ceļa somā devāmies apskatīt paceļamos tiltus, kurus paceļ noteiktā laikā, lai lielie kuģi no ostas var tikt uz Somu līci un otrādāk. Skaisti un mazliet sirreāli. Pilna Ņevas upe ar tūristu kuģīšiem, kas vienā brīdī sadrūzmējušies pie viena tilta un tad raiti dodas pie nākamā. Protams, paši paceltie tilti ir ievērības cienīgs pasākums! Lielisks mirklis pirms saldas gulēšanas.

Trešās dienas rīts ataust saulains un skaists. Kā jau ierasts, pēc brokastīm sakāpām busiņā un devāmies ceļā – uz Puškinu, kur pabijām „Carskoje selo” , kas ir Krievijas imperatora ārpilsētas rezidence. Pastaiga Katrīnas parkā, lielais dīķis, parka paviljoni. Arī te netrūkst greznības, zelta un varenības. Tūristu ceļvežos un informācijas bukletos norādīts, ka  viena no iecienītākajām apskates vietām parkā ir strūklaka „Meitene ar krūzi”, taču Sidrabainās Zīles pārstāvjiem tīkamāka likās kāda cita skulptūra. Bet par gaumi jau nestrīdas. Un varbūt pat labi, ka katram savs viedoklis un savas mākslas vērtības. Kad  bijām parku izstaigājuši, apmeklējām Majestātiskās Katrīnas pili. Daudz visādu viesību zāļu,  slavenā Dzintara istaba un Kamerona galerija. Pusdienu zupiņa autobusā, un devāmies atpakaļ uz Pēterburgu, kur mums plānots izbrauciens ar kuģīti pa Ņevas upi un Pēterburgas kanāliem. Braucienu pavadīja gides stāsts, mazliet savādāka aina uz pilsētu, silta saule un patīkams miers. Dažiem no mums šķita, ka brauciens varēja būt garāks, bet kā nu bija, tā bija labi. Pēc izbrauciena esam pelnījuši savu artavu brīvā laika, un katrs to izmanto pēc saviem ieskatiem – kāds devās suvenīru medījumos, cits turpināja pilsētas apskati, vēl kādam kārojās pēc siltām pusdienām.  Diemžēl pusdienotāju bariņam piedzīvojums beidzas nelāgi – Agnesei kafejnīcā nemanāmi ir nozagts maks. Labi, ka pase ir pie viņas. Tā nu līdz ar skaistumu iepazīstam arī „kriminālās Pēterburgas” puses. Kā vēlāk stāstīja Agnese un Ilvita, tad meklējot policijas iecirkni, nācās redzēt ne tās jaukākās pilsētas vietas un ainas. Skumji! Kamēr meitenes kārtoja formalitātes policijas iecirknī, viesnīcas pagalmā izmēģinājām savu koncertprogrammu, un lieki piebilst, ka apkārtējo māju iedzīvotāju un viesnīcas iemītnieku interese bija visai augsta. Par to liecināja pie logiem un balkoniem parādījušās sejas, kuras tādā kā nelielā neizpratnē un izbrīnā mēģināja saprast, kas tad īsti notiek. Kā secinājm vienu dienu vēlāk, tad šie skatītāji savā ziņā bija īpaši un teju vienīgie...

23.jūnijs - apmākusies un lietaina Līgo diena. Protams, kas tad tā par Līgo dienu, ja nelīst. Taču pelēkie mākoņi un lietus nav traucēklis, lai mēs atkal dotos ceļā. Sabučojām mūsu Līgu vārda dienā, paņēmām  tautas tērpus, un ceļš aizved uz Pēterhofu – vietu, kas savā laikā bijusi caru rezidence. Kanāls, neskaitāmas greznas strūklakas, marmora kolonnas, baseini, skaisti veidotas puķu dobes, „slēptās strūklakas”,  kuras radīja jautrus brīžus pat lietainā dienā, jūra un uz takas sastapts vāverēns. Tā runā, ka nekur citur neesot tāda strūklaku, kaskāžu un jūras savienojuma. Tāpēc nolemjam, ka vajadzētu turp atgriezties vēlreiz, lai to skaistumu baudītu mierīgi, nesteidzīgi un cerams, saulainā laikā. Pēc iespaidīgās pastaigas raitā solī devāmies uz autobusu, kur  posāmies savam pirmajam un vienīgajam koncertam Pēterburgas Oficieru namā.  Izklausās iespaidīgi, un tā tas arī bija – marmora kolonnas, skaisti spoguļi, grezna zāle, iespaidīga skatuve. Tur mūs sagaidīja tautas deju ansamblis „Barinja”. Šķiet, ka nekas vairāk lieliskam koncertam nav vajadzīgs. Bet kā tas mēdz gadīties valstī, kur par katru soli atbild kāds augstākās ierēdniecības pārstāvis, kāds posms var arī netīšām iztrūkt. Mums bija viss, tikai pietrūka skatītāju. Tos kāds bija piemirsis saorganizēt. Bet nu neko – dejojam savam un Pēterburgas kolektīva priekam. Mūs, latviešus, aizkustina kaimiņzemes kolēģu sniegums, kas savā būtībā bija temperamentīgs, precīzs, klasisks, ugunīgs, noslīpēts līdz smalkākai niansei. Šķiet, ka arī „Barinjas” dejotājiem patika latviešu tautas deja. Koncertam izskanot un atbilstoši Līgo dienas noskaņai, visi kopā izdancojām „Līgo dančus”.  Vakars turpinājās viesnīcā, kur gatavojoties Līgo vakara svinībām, Sidrabaines meitenes, rotājušās no vietējām zālītēm sapītos kroņos, ar skanīgu dziesmu un sieru groziņā, aplīgoja un apdziedāja viesnīcā mītošos latvju dejotājus. Tikmēr pārējie posās vakaram. Daži pat bija sacepuši slavenās pankūkas ar ikriem. Sena paruna vēstī, ja Līgo vakarā Pēterburgā ēd pankūkas ar ikriem, tad nākamajā gadā būs daudz naudas. Lai tad top! Kad visi līgotāji  bija sapulcējušies pagalmā un apkārtējo māju iemītnieki pie logiem, visi kopā gājām Līgo rotaļās, apdziedājāmies, aplīgojāmies, un vakars turpinājās VIP numuriņā pie bagātīgi klāta galda, jautrām sarunām, latviešu dziesmām un vienkāršu līdzās būšanu. Jāpiebilst, ka beidzoties pagalma izdarībām, dažs labs vietējais nāca apraudzīt, vai stāvvietā atstātajai automašīnai nav nodarīts kas ļauns. Nevar jau saprast, ko sagaidīt no dziedošiem un dejojošiem ļaudīm. Bet neviena mašīna netika apskādēta un neviena cietušā nebija.

Tā nu mūsu koncertceļojums tuvojās savam loģiskajam noslēgumam, un 24.jūnija rītā posāmies mājup. Pa ceļam vēl piestājām lielveikalā, lai iztērētu pēdējos rubļus. Garais ceļš, „Diždeja” kādā no Krievijas benzīntankiem, robeža, dziesmas,  konkurss ar vērtīgām balvām, pārdomas par redzēto, ceļu policijas Jāņu dienas reids jau Latvijas pusē, un te arī sagaidītāju pulks un mīļās mājas. Lai arī bijām prom tikai 4 dienas, tomēr redzēts un piedzīvots tik daudz. Secinājām, ka būtu jauki Pēterburgā atgriezties vēlreiz, lai visu apskatītu mierīgi, bez steigas.

Paldies Aijai un Ilvitai par brauciena organizēšanu, Vitai un Līgai par danču bīdīšanu Zīles dancotājiem,  labajiem rūķīšiem, kas sarūpēja visiem kafiju un dzeramo ūdeni. Paldies par jauko ceļojumu, piedzīvojumiem, jauniem draugiem un kopā būšanu.

Lai piedzīvojumiem bagāta un jauka vasara! Uz tikšanos citos braucienos, koncertos un notikumos!

Foto pie raksta: Ivetta Tamane