Ķepa uz sirds

Patiesībā šis stāsts aizsākās dienā, kad saņēmām TDA „Katvari” izaicinājumu aplieties ar ledusaukstu ūdeni. Ar ūdeni aplējās pats Zīles talismans - mūsu Kokoniņš! Arī tas, protams, bija jautri, taču šī uzdevuma mērķis bija/ir labdarība. Tā nu Zīle ilgi nedomājot nolēma, ka šajā reizē vēlamies palīdzēt mūsu Maritai un viņas dēlam, kā arī mājas Zoo un dzīvnieku patversmei „Mežvairogi”. Līdzekļi Maritas dēla ārstēšanai tiks vākti labdarības koncertā 2015.gada janvārī, bet uz „Mežvairogiem” posāmies jau šodien. Lieli un mazi Zīļuki sakrāmēja mašīnās dejotāju  sarūpētās lietas, iztukšoja savas krājkasītes un devās ceļā. Laiks tāds vējains un rudenīgi vēss, bet tas viss piemirsās brīdī, kad ieradāmies „Mežvairogos”, un četrkājainie inspektori nekavējoties ieradās pārbaudīt, kas ir atvests, ielūkojās maisos, paskatījās, kas  atrodams kastēs, pamielojās ar kārumiem, un mums  gribējās smaidīt smiley Lieki piebilst, ka oma uzlabojās diezgan strauji. Tā nu katrs tikām pie sava četrkājainā drauga, kurš tā vien rāvās, lai ātrāk dotos ilgi gaidītajā pastaigā. Pēc kāda brīža arī Zīļukiem jau manāms sārtums vaigos, jo nevar taču atpalikt no pastaigas alkstošajiem un kustīgajiem suņiem. Fiziskās aktivitātes un pēcpusdienas krosiņu izbaudījām arī mēs. Gan lielai, gan mazai Zīlei savs pastaigas draugs, un dažs četrkājainais nekautrējās parādīt savu raksturu, vēlmi dominēt, uzrūkt uz citiem suņiem, bet tomēr tas bija tik jauki! Neviļus radās ideja, ka tā varētu darīt biežāk – pirms mēģinājuma pamatīgi izskrieties ar suņiem, samīļot lielus un mazus kaķus un izdarīt labu darbu. Daži no mums pastaigā devās pat divas reizes. Ak, un tie burvīgie minkas - tik mīļi, ka paši ielien klēpī un ļaujas, lai viņus čubina, glauda un samīļo. Lāceni Māru gan neviens nepiedāvājās izstaidzināt smiley

Tā bija lieliski pavadīta pēcpusdiena un labs darbs, kas padarīts patiesi un no sirds. Taču tajā pat laikā daudz visādu pārdomu, un paliek mazliet skumji - viņi mums dāvā savu beznosacījumu mīlestību, bet  ir cilvēki, kas pieradina, baro, kopj, mīl, un tad vienā brīdī izmet uz ielas, piesien mežā, sit... Protams, visu cieņu tiem, kas entuziasma vadīti uzņemas rūpes par šiem likteņa „pabērniem”. Labdarība ir laba lieta, taču, cerams, ka reiz pienāks tāda diena, kad katram sunim un kaķim būs savas mājas, gādīgs saimnieks, un nebūs vajadzīgi būri un voljēri, kuros brīvību un mīlestību alkstošas acis, ķepas un sirdis skumji nolūkosies uz tiem, kas ārpusē... Tik jauki un silti palika ap sirdi brīdī, kad devāmies prom un pamanījām, ka kāda ģimene uz savu auto nesa dzīvnieku pārvadājamo kasti! Kādam astainim un ķepainim nu būs jaunas mājas!

Lai labais vairo labo. Paldies visiem, kas atsaucās!

Foto pie raksta: Kristaps Kļaviņš

   

Pievienot komentāru